Daiga Zīriņa savulaik apguvusi lauksaimniecībā svarīgo lopkopja profesiju, taču tā kā darba tirgū zudis pieprasījums pēc lopkopības speciālistiem, vēlāk kursos apguvusi arī lietvedību un grāmatvedību. "Esmu strādājusi par grāmatveža palīgu kādus 2 gadus, bet man ir problēma, jo neesmu apguvusi specializētās grāmatvedības programmas - kursos nemācīja, darīju visu uz papīra ar kalkulatoru", pieredzē dalās Daiga: "Tā kā esmu cilvēks ar invaliditāti, Sociālās integrācijas valsts aģentūras koledžā pabeidzu programmu “Rūpniecības komercdarbinieks”. Tajā mācīja kā izveidot savu SIA, lietvedību, grāmatvedību, psiholoģiju… Bet, lai izveidotu savu uzņēmumu man nav finansējuma, turklāt šobrīd ir ļoti jāskatās kādu uzņēmumu veidot, jo tagad ir tā – izveido uzņēmumu, kura darbība nav veiksmīga, tas jālikvidē, taču likvidācija prasa vēl lielāku finansējumu nekā tā izveide. Tāpēc es uz šo soli neesmu gatava.”
Daiga stāsta, ka viņai jau no bērnības patīk arī rokdarbi: “Neesmu mācījusies, nekāda sertifikāta man nav, bet šīs lietas mani ļoti interesē - šūšana, adīšana, pērļošana… Tas viss mani ļoti saista. Nesen iemācījos ko jaunu - mājās savām vajadzībām sveces leju."
Tomēr neskatoties uz plašajām zināšanām, darba tirgū nācies saskarties ar noraidošu attieksmi: "Mūsu dara devējiem arī ir tāds priekšstats, ka cilvēks ar invaliditāti daudz slimos un viņš nevarēs padarīt to vai vēl kaut ko… Protams, ir darbi, kas ir fiziski grūti, piemēram, man ir operēta mugura un tagad arī osteoartrīts un ir lietas, ko es tiešām nevaru izdarīt – būtu grūti liekties, teiksim, lielveikalā kārtot plauktus vai tīrīt" atzīst Daiga. Tāpēc Daiga ir ļoti pateicīga NVA par iespēju piedalīties pasākumā “Subsidētās darbavietas bezdarbniekiem”, kurā atradusi darbu kā šuvēja kāzu salonā. “Palīdzu šūt, veicu dažādus labojumus apģērbiem – ja ir jāieņem vai jāsaīsina… kas nu kuru reizi sanāk”, viņa raksturo savus pienākumus. Mainīgais ritms šajā darbā viņai esot ļoti piemērots, Daiga saka: “Šajā darbā ir tā, ka es šuju, tad es aizeju pagludinu, tad varu apsēsties un nedaudz atpūtināt muguru. Man būtu grūti visu laiku stāvēt vai sēdēt.” Ja esot kāds darbs, kas šķietot par grūtu, viņa par to uzreiz runājot ar darba devēju, kura esot saprotoša; Daiga min piemēru: “Bija jāsadala uz pusēm sešus metrus plati aizkari, galds par mazu un arī uz grīdas grūti tā izklāt, lai varētu precīzi nogriezt. Pēc tam teicu priekšniecei, ka vairs neko tik lielu viena negriezīšu, jo tas ir par grūtu”. Viņa spriež, ka ne visi esot tik drosmīgi, lai runātu par šādām problēmām ar darba devēju: “Līdz tam ir jānonāk… Ir nācies dzirdēt par darba devējiem ar attieksmi “Ja tu nevari, tad ej, būs tavā vietā kāds cits”.”
Svarīgākais darbā viņai esot darba devēja atklātība. Pašreizējā darbā attiecības ar darba devēju esot izveidojušās labas, taču viņa atceras, ka ir nācies saskarties arī ar citādu attieksmi: “Jau labu laiku atpakaļ dažus mēnešus strādāju Rīgā anatomikumā, aizgāju, jo bija grūti izbraukāt un visu dienu jāpavada stāvot kājās. Nevarētu gluži teikt, ka tur trūka atklātības, bet kolektīvs nebija iejūtīgs, nenovērtēja cilvēkus, ja vajadzēja kaut ko izdarīt, tad bija vienalga, ka to nevar paspēt izdarīt, jo vai tad nevar palikt pēc darba laika beigām vai vēl kaut kā. Ir vietas, kur nerēķinās, ka ir bērni, kam arī var būt veselības problēmas vai vēl kā. Ir arī tā.”