Ārija Niedola kādreiz strādājusi par zootehniķi, kopusi lopus zemnieku saimniecībā, taču pēc ērču encefalīta izslimošanas vairs nav varējusi šo darbu veikt.
Ārija stāsta, ka nav nācies saskarties ar negatīvu attieksmi no darba devēju puses, viņas invaliditāte nav ārēji redzama, tomēr savas dzīves vietas tuvumā viņa darbu atrast nevarēja, tāpēc pārcēlās uz Liepāju.
Iesaistoties Nodarbinātības valsts aģentūras pasākumā "Atvērto durvju diena personām ar invaliditāti uzņēmumos" Ārija iepazinusi vairākus iespējamos darba devējus, bet izvēlējusies darbu skolā un patlaban strādā Liepājas 5. vidusskolā par apkopēju. "Man patīk, ka apkārt ir bērni un kustība. Varu redzēt, kādi ir jaunie cilvēki. Patīk arī skolotāji, ir iespēja parunāties."
Ārija teic, ka ir apmierināta ar šo darbu un attieksme pret viņu ir laba. Lai arī viņai pašai darbs grūtības nesagādājot, tomēr uzskata, ka ir ļoti svarīgi, lai darba devējs būtu cilvēkam ar invaliditāti pretimnākošs un, ja kādu darba uzdevumu neesot iespējams veikt, varētu vienoties par citiem pienākumiem. "Tādā ziņā man viss ir kārtībā. Darba devēji ir ļoti atsaucīgi. Viņi saprot, ja arī kāda problēma rodas, tad nāk man pretī ", stāsta Ārija. Darbā viņai esot svarīgi skaidri un laicīgi uzzināt, kas būs jādara. Darba kolektīvs esot ļoti labs, spēja iejusties kolektīvā esot atkarīga no paša cilvēka, viņa spriež: "Ja tu pats esi labs, tev pretī arī nāk ar labu".
Vaicāta, kā vēlētos turpināt savu karjeru, Ārija atzīst, ka lai arī darba vieta patīk, tomēr nevēlētos visu mūžu strādāt par apkopēju. "Ja man nebūtu bijusi tā slimība, tad es būtu gājusi par frizieri mācīties", Ārija saka, piebilstot, ka tagad tas vairs neesot iespējams, jo pēc slimības radušās problēmas ar rokām.