Oskars Veberis pirms desmit gadiem pēc vidusskolas absolvēšanas aizbrauca no Latvijas, lai studētu Dānijā. “Pieredzes gūšana bija patiesais iemesls, nebija tā, ka īpaši gribējās braukt prom no Latvijas, jo tomēr ģimene un draugi palika Latvijā”, savu izvēli pamato Oskars. Doties tieši uz Dāniju pamudinājusi iespēja iegūt augstāko izglītību bez maksas, kā arī labākā drauga plāns uzsākt studijas tajā pašā augstskolā.
Studiju laikā ieguvis draugus no dažādām valstīm un ar kāda dāņu paziņas atbalstu atradis darbu, kuru bijis viegli savienot ar mācībām. “Darbs noliktavā turpat netālu, divas dienas nedēļā - strādājām piektdienu vakaros līdz pat vēlai naktij, principā trijiem vai četriem no rīta, un svētdienās no pusdienlaika līdz pusnaktij”, viņš stāsta: “Dzīvošanas izmaksas Dānijā ir augstas, tomēr pietika, lai apmaksātu īri un ēšanas izdevumus, pietika arī, lai brauktu uz Latviju paciemoties vienreiz vai divreiz gadā - tas palīdzēja izvilkt studiju gadus.”
Oskars bakalaurā studējis uzņēmumu vadību un piegādes ķēdes, studiju piektajā semestrī izgājis praksi, kuras ietvaros studentam bijusi iespēja pusgadu strādāt Volkswagen ražotnē Portugālē kā rūpnīcas iepirkumu nodaļas internam. “Diezgan lielu pozitīvu pieredzi guvu, patiesībā piedāvāja arī palikt pēc prakses beigām, bet nolēmu, ka jāpabeidz mācības un tad jādomā par piedāvājumu,” vērtē Oskars.
Atgriezies Dānijā jaunais vīrietis tur pavadījis vēl vienu gadu, atsācis strādāt noliktavā un pēc studiju pabeigšanas paaugstināts par loģistikas palīgu. Tomēr pēc astoņu mēnešu darba Oskars sapratis, ka nepārzina dāņu valodu pietiekami labā līmenī, lai veidotu karjeru: “Nonācu krustcelēs - vai nu es palieku Dānijā un iemācos valodu kārtīgi, vai braucu uz kādu valsti, kur angļu valoda būtu dominējošā valoda, vai arī braucu atpakaļ uz Latviju, jo vienmēr zināju, ka atgriezīšos Latvijā, nekad nebraucu ar domu, ka braukšu prom uz mūžu.” Nolēmis, ka pieci studiju gadi nav vēl devuši pietiekami lielu starptautisko pieredzi, Oskars izšķīries palikt ārvalstīs un sācis meklēt darbu visā pasaulē - Amerikā, Austrālijā, Jaunzēlandē, Lielbritānijā, Īrijā, pretendējot uz vakancēm, kas domātas nesen studijas pabeigušajiem. “Ieguvu darbu Lielbritānijā kā konsultants IT uzņēmumā, ļoti lielā amerikāņu korporācijā, kur strādā 60 000 cilvēku, kā angliski saka business-to-bussiness uzņēmums - cilvēkiem uz ielas mazpazīstams, vairāk vai mazāk finanšu un apdrošināšanas industrijā strādāja. Principā palīdzēju klientiem programmatūru mainīt, piemēram, mainot no vienas sistēmas uz otru, uzņēmums palīdz iegūt tās licences, nomainīt infrastruktūru IT ziņā”, ieskicē Oskars, piebilstot, ka pārcelšanās uz Lielbritāniju ienesusi pārmaiņas arī privātajā dzīvē: “Tajā laikā sāku attiecības ar savu nu jau sievu, sākām dzīvot kopā.”
Tomēr darbs Oskaram neesot gājis pie sirds, lai gan paticis konsultanta darbs, neesot saistījusi uzņēmuma darbības joma un arī darba devējs pievīlis: “Nemācēja turēt solījumus par visādiem atbalstiem - gan bonusu ziņā, gan nostrādāto laiku un dienu ziņā. Šķita, ka solījumi tiek atlikti. Bijām vairāk nekā 35 cilvēki pieņemti darbā un netika turēts nevienam no mums solītais. Parunājām ar tiem, kas bija pieņemti gadu pirms mums un izrādījās, ka pret viņiem tāpat attiecās.”. Tāpēc pēc pusotra gada, kad darba devējs apvienojies ar citu uzņēmumu, Oskars izmantojis iespēju darbu pamest: “Vajadzēja atlaist 1000 cilvēku, lai izvairītos no obligātas atlaišanas, visiem darbiniekiem piedāvāja iespēju pret atlīdzību brīvprātīgi aiziet no darba. Man bija diezgan lielas sarunas ar menedžeri, jo izrādījās, ka mani viņi gluži nebija gribējuši atlaist. Aizgāju prom no darba un burtiski nedēļas laikā ar mani sazinājās cits uzņēmums, kas arī darbojās tajā pašā konsultāciju sfērā, bet darbs bija vairāk saistīts ar to, ko es biju mācījies - tieši iepirkumos, piegādes ķēdē. Aizgāju no lielas amerikāņu korporācijas strādāt uz mazu privātu konsultāciju uzņēmumu, kur mēs bijām ap 50 cilvēku. Uzņēmums daudz mazāks, bet alga uzreiz bija lielāka. Vēl joprojām šajā uzņēmumā strādāju, jau ceturtais gads iet.”
Tomēr līdz ar ziņām par Lielbritānijas izstāšanos no Eiropas Savienības un jauniem pavērsieniem privātajā dzīvē nācis lēmums, ka laiks atgriezties Latvijā, stāsta Oskars: “Nolēmām precēties, un mūsu abu skati vērās uz Latviju, nolēmām, ka jābrauc atpakaļ mājās. Esam pieredzi pietiekoši ieguvuši un sapratuši apmēram, ko mēs no dzīves gribam un kur gribam. Kad pastāstījām ģimenēm par savu lēmumu, bija divējāda attieksme – no vienas puses visi bija ļoti priecīgi, no otras šaubījās, jautāja vai esam pārliecināti no profesionālā viedokļa, karjeras ziņā. Draugi – cilvēki, kam ir ap 30 gadu - visnotaļ pozitīvi uz to skatās, nevis kā vecāka paaudze, kas ir izgājuši cauri visādām krīzēm, kuru radītās problēmas paši piedzīvojuši, vai kas visiem vairāk vai mazāk zināmas, tāpēc tā diezgan kritiski uz to skatījās no finansiālās puses.”
Oskars piebilst, ka viņaprāt cilvēkiem Latvijā ir pārāk rožains skatījums par dzīvi ārvalstīs: “Tas, ko visiem tagad saku ir, ka latvieši neapzinās cik labi mums šeit ir. Pavadot ļoti ilgu laiku ārpus Latvijas visās citās valstīs redzamas problēmas, nevis tikai cik tur lielas algas un kāds atbalsts cilvēkiem tiek dots. Tās negatīvās puses ļoti bieži ir tādas, kas tomēr ietekmē tevi personīgi, ja esi tur ilglaicīgi. Manuprāt, par to netiek runāts, tas ir tas ko mēs sabiedrībā varbūt pat apzināmies, bet pirmais iespaids aizmiglo patieso skatījumu.” Lūgts precizēt, kādas ir ēnas puses dzīvei ārzemēs, Oskars dalās pieredzētajā: ”No sociālās puses, no kulturālās puses tomēr ir lieli konflikti starp cilvēkiem. Dzīvojot ilgāku laiku sanāca dzīvot gan rajonos, kur dzīvo bagāti cilvēki, gan nabagāki cilvēki. Tur nekas netiek dots tādiem cilvēkiem, kā mēs, tiek dots atbalsts bērniem, mājoklim, taču nekas netiek dots, lai drošu vidi atbalstītu. Paši meklējot, kur īrēt dzīvokli, turējāmies pa gabalu no pabalstu mājām, tās nav drošākās vietas, pat lai garām paietu. Diezgan regulāri nācās dzirdēt ziņās, ka uz mūsu vai kaimiņu ielas kāds nogalināts. Tāpat arī tas kā uz tevi skatās, kā uz iebraucēju, ārvalstnieku, lai arī mēs rases ziņā esam vienādi. Tas liek aizdomāties, nav baigi pozitīvi.”
Lēmums atgriezties pieņemts jau pusotru gadu pirms atbraukšanas uz Latviju. Gatavojoties šim solim, nolemts, ka vajadzētu katram gadījumam iekrāt naudu, lai pietiktu līdzekļu izdzīvot kādu laiku: “Lai nav tā, kā ir bijis, ka cilvēki atbrauc, nevar 2 - 3 mēnešus atrast darbu un brauc atpakaļ, lai varam vismaz gadu vai pat divus vienkārši darīt lietas, kas mums pašiem patīk, lai nav darba meklēšana baigi spiesta lieta. Vēl domājām, ka tieši pirms atbraukšanas varbūt pusgadu paņemt atvaļinājumu, apceļot pasauli, jo tomēr vecums vēl nav tāds, ka nevar ceļot, bērnu arī vēl nav, līdz ar to būtu tāda diezgan brīva ceļošana apkārt pasaulei. Tas viss bija plānots no maija, mūsu oficiālā pārvākšanās uz Latviju, bija plānota oktobrī.” Tomēr plāni mainījušies - sākās Covid-19 pandēmija, savukārt, paziņojot darba devējiem par plāniem pēc dažiem mēnešiem pamest darbu, gan Oskaram, gan viņa sievai abi uzņēmumi negaidīti piedāvāja iespēju turpināt darba attiecības, strādājot attālināti.
Pēc lēmuma pieņemšanas, Oskars ar sievu sākuši meklēt palīdzību valsts un Liepājas reģiona pašvaldību iestādēs, sākotnēji vēloties noskaidrot kādas Latvijā ir darba iespējas jauniem profesionāļiem ar ārvalstu pieredzi, salīdzinot ar Dāniju un Lielbritāniju saziņa patīkami pārsteigusi: “Latvijā atbilde ir 24 stundu laikā, kad cilvēks, pie kā konsultējos, aizgāja atvaļinājumā, mēs tikām pārsūtīti pie citiem konsultantiem, lai saņemtu atbildi laicīgi. No sagatavošanās puses likās ļoti vienkārši tas process, pat nedaudz pārsteidzoši, taču visas formalitātes nācās kārtot tieši tajā brīdī, kad notika pārvākšanās, lai gan interesējāmies jau kādu pusgadu iepriekš - bija tāds tukšais periods, kad vajadzēja vienkārši uzskaitīt, kādus dokumentus vajadzēs izņemt no Anglijas un kādi vajadzīgi Latvijā.”.
Zināmas problēmas tomēr radušās vēlāk, mēģinot noskaidrot, kā nomaksāt nodokļus darba devējam un darba ņēmējam atrodoties dažādās valstīs, uz šādu nestandarta jautājumu, atbildes turpinājušas būt ātras, taču ne precīzas - katrs pie kā vērsušies sniedzis citu atbildi, process ievilcies, tomēr risinājums rasts, Oskars stāsta par praktiskajām niansēm: “Tā kā šogad jau esam nostrādājuši 184 dienas ārpus Latvijas, līdz gada beigām paliksim nodokļu maksātāji Lielbritānijā līdz nodokļu gada beigām. No nākamā gada alga Lielbritānijā netiks aplikta ar nodokli un tā ir mana atbildība samaksāt nodokļus Latvijā. Savukārt šeit Latvijā pārejas brīdī jādeklarē ieņēmumus par iepriekšējo finanšu gadu, bet kā ar nodokļiem neapliekamu, jo nodokļi ir nomaksāti Lielbritānijā. Tālāk man ir divas iespējas - reģistrēties kā pašnodarbinātajam ar darba devēju ārvalstnieku, vai kā darba ņēmējam ar darba devēju ārvalstnieku, katrs process citādāks, bet gala rezultāts ir vienāds. Manā gadījumā tas nav sevišķi sarežģīti, bet sieva atbraucot uz Latviju savu darbību reģistrēja, kā SIA un darba attiecības ar darba devēju tiks veidotas uz līguma pamata starp uzņēmumiem. Tas izrādījās sarežģītāk - jāiet cauri grāmatvedības un uzskaites lietām. Var redzēt ka neesam tik pieauguši kā ārvalstīs atbalstā mazajiem uzņēmumiem. Lielbritānijā var uzreiz izveidot uzņēmumu, sākt pelnīt naudu un tad domāt kā un kādā formā maksāt nodokļus, bet Latvijā viss ir jāzina iepriekš - jānokārto visas lietas, jāpierāda kā tu visu darīsi, kā pelnīsi un tikai pēc tam sākt pelnīt. Nodokļu slogs ir liels, bet mēs tam visam vēl šobrīd ejam cauri.”
Oskars stāsta, ka attālināti strādājot, neērtības sagādā laika atšķirība: “Strādājam tādas pašas stundas kā Lielbritānijā, darbu sākam divas stundas vēlāk - vienpadsmitos un beidzam septiņos, astoņos pēc Latvijas laika. Tās labākās dienas stundas tiek veltītas darbam. Tagad, kamēr pārejas periods, runājam vai tās stundas nevar pamainīt, lai tās ir kā šeit, vismaz normālāk tā diena.” Aizņemtības dēļ kopš atgriešanās Latvijā neesot izdevies tikties ar draugiem tik bieži kā sākumā cerēts: “Ja godīgi, Latvijā draugu loks nav plašs. Vairāk draugu ir no universitātes laikiem un no karjeras, manā gadījumā draugi no universitātes ir izkaisīti pa visu Eiropu un satikties vairāk vai mazāk iznāk ceļojot. Sievai savukārt vairāk draugos ir darba kolēģi un arī draugi Latvijā”.
Jautāts par nākotnes plāniem Oskars stāsta, ka sieva veido uzņēmumu un plāno attīstīties digitālā mārketinga sfērā, viņš pats plāno turpināt darbu pie esošā darba devēja, taču nākotnē cer sniegt konsultācijas uzņēmumiem arī Latvijā: “Vismaz gadu vai divus līdz būs nostabilizējušās saknes te Latvijā turpināšu strādāt esošo darbu, tad sākšu veidot, kaut ko kas būs saistīts ar manu sfēru, ar piegādes ķēdi, iepirkumiem, palīdzot latviešu uzņēmumiem ietaupīt naudu. Tas ir darbs, ko es šobrīd daru, ar savu darba devēju palīdzu milzīgām ārvalstu kompānijām, tad to vērstu uz Latviju palīdzētu tieši latviešu kompānijām virzīties uz āru, uz Eiropu un tālāk.”