Kaspars Reiniks pirms aizbraukšanas no Latvijas strādājis par darbu vadītāju uzņēmumā, kas sniedza inženiertehniskus pakalpojumus. 2005. gadā devies uz Īriju, jo kā pats saka: “Mērs bija pilns. Šeit bija negodīgi uzņēmēji un, strādājot pie viņiem, vienmēr kavējās nauda.”
Sākumā divus gadus Īrijā strādājis kokaudzētavā, jo tolaik angļu valodas zināšanas bijušas vājas, taču saprasties palīdzējusi skolā apgūtā vācu valoda. Lai gan pirmais darbs bijis interesants, Kaspars vēlējies karjeras izaugsmi, tāpēc sācis strādāt nelielā mēbeļu ražotnē, bet vēl pēc trim gadiem atradis darbu uzņēmumā, kas ražojis dzesēšanas sistēmas. Kaspars palepojas, ka pēdējos sešus darba gadus ārzemēs bijis darbu vadītājs un strādājis ar lielu uzņēmumu projektiem, piemēram, tādu kā Microsoft .
Tomēr pēc 14 ārzemēs nostrādātajiem gadiem viņš nolēmis atgriezties Latvijā, jo mainījusies situācija privātajā dzīvē: “Atkal nācās uz visu paskatīties drusku no malas. Un tad uznāca tāda pati vēlme, kā tas ir bijis pirmajos gados, ka vienkārši neko nevajag - jābrauc atpakaļ mājās.”
Latvijā Kasparam bija grūti atkal pierast pie šejienes dzīves ritma: “Es ļoti reti braucu atvaļinājumos, pat četrus gadus nebiju bijis Latvijā. Ir labi pamanāmas izmaiņas, ja salīdzinu ar to, kā bija pirms gadiem.” Tomēr viņš atzīst, ka tieši ārzemēs gūtā dzīves pieredze, saskaroties ar valodas barjeru un citu mentalitāti, palīdzējusi: ”Jebkura pieredze ir laba, tikai kā mēs to uztveram - vai mēs to paturam kā pieredzi un vērtību, vai vienkārši kā pagājušu laiku. Visu, ko daru, es paturu sev, tāpēc, atgriežoties Latvijā, neko daudz man nevajadzēja mācīties, lai varētu ko uzsākt. Vienkārši ir jādara, daudzi no tā baidās, bet ja nedarīsi, nekā nebūs. Atgriežoties, mani nekas nebaida, jo es redzu, uz kurieni eju - ja man neies kaut kas viens, aizies kaut kas cits. Es vienkārši neuztraucos. Esmu ievērojis - ja neuztraucies par to, ko tu rīt darīsi, tad tās lietas aiziet vieglāk, bailes atkrīt, vienkārši dzīvo, un lietas aiziet.”
Kaspars atzīst, ka, atgriežoties dzimtajā Madonas pusē, pirmajā mirklī šķitis, ka iestājies panīkums, jo agrāk izplatītie mežistrādes darbi apsīkuši: “Daļai cilvēku, kuri strādājuši gateros, nav izglītības, iemaņu, ir paslinkojuši, nav pamācījušies, kādos kursos gājuši, viņiem vairs nav ko darīt.” Taču rūpīgāk izvērtējot un izsverot situāciju, Kaspars saskatījis citas iespējas: “Iegāju Madonas biznesa inkubatorā, parunāju ar vairākiem paziņām, kurus sen nebiju redzējis, un sapratu, ka viss notiek - es redzu vairākas lietas, ko Latvijā varētu darīt, biznesa iespējas ir milzīgas. Savukārt ar to vienu daļu, kas varbūt baidās kaut ko uzņemties, ir jākomunicē un jārada viņiem motivācija, prasmes, kas vajadzīgas darbam, cilvēkiem ir pietiekamas.”
Sapratis, ka nevēlas strādāt kādam citam, Kaspars no paziņas, ar kuru kādreiz strādājis kopā mērniecībā, uzzinājis, ka Vidzemē ir ļoti pieprasīti zemes ierīcības pakalpojumi, taču trūkst to sniedzēju, tāpēc izveidojis savu uzņēmumu, kas sniedz konsultācijas zemes ierīcības jautājumos. “Zemes ierīkošanas darbi, tāpat kā pārējie mērniecības darbi, ir sezonāli. Bet šī ziema bija silta, tas bija ļoti labs starts, jo varēja veikt zemes darbus, aprakt robežzīmes, ko tautā sauc par kupicām. Es neesmu izmantojis nevienu reklāmu, bet man darba ir vienkārši lērums. Arī Covid- 19 mums neskādēja, jo ar cilvēkiem ikdienā tuvu nestrādājam un nevajag arī tikties, jo visas lietas ar interneta palīdzību tiek nokārtotas, līgumi parakstīti ar e-parakstu. Tagad robežas ir vaļā, ir atbraucis mans dēls, un es viņu pieņemšu darbā, arī brālis bija pieņemts,” par veiksmīgi uzsākto uzņēmējdarbību stāsta Kaspars.
Kļuvis par darba devēju, Kaspars uzzinājis par Nodarbinātības valsts aģentūras (NVA) īstenoto Eiropas sociālā fonda projektu “Subsidētās darba vietas bezdarbniekiem”, kura piedāvātais līdzfinansējums darbinieka algošanai jaunajam uzņēmumam bijis finansiāls atspaids. “Ārzemēs iemācījos, ka nav nevajadzīgu vai nederīgu cilvēku, vienkārši ir jāatrod viņam pielietojums, jādod viņam iespēja, jāizvērtē, ko viņš var. Visiem var atrast darbu, tikai ir jāpiedomā gan tam, kurš meklē darbu, gan arī tam, kuram vajadzīgs darbinieks, jo ne vienmēr viss ir strikti noteikts, vienmēr var atrast kompromisu, arī motivāciju, un cilvēku iekļaut darba tirgū,tas viss kopā strādā. Ar aizspriedumiem tālu netiksi, tiem nav nekāda pamata, un nākošajām paaudzēm tādu nebūs vispār”, uzskata Kaspars, kurš cer drīzumā ar NVA palīdzību pieņemt darbā vēl vienu darbinieku. “Ir zēns, kurš slimo ar cukurslimību, un tādēļ viņu neviens negrib darbā redzēt. Viņam pat nevajag nekādu papildu aprīkojumu, vai kaut ko uzlabot, viņam vienkārši ir vajadzīgs cits darba ritms. Es ar viņu aprunājos, viņš redzēja, kas un kā, un viss mūs abus apmierina.”
Vaicāts, kādi ir viņa nākotnes plāni, jaunais uzņēmējs teic, ka sākotnēji ieplānojis - pirmais gads būs izmēģinājuma gads. Kaspars stāsta, ka Īrijā, strādājot par darba vadītāju, iemācījies rūpīgi plānot: “Es ļoti skrupulozi izvērtēju katru darbu, ko mēs darām, ja ir kļūdas, tad kādas tās ir, kāpēc tās ir. Man ir veikti ar šo darbu saistīti aprēķini, runājot ar klientiem par izejmateriāliem un tā tālāk, saprotu, ka līdz šim tādus neviens nav veicis. Tagad es visu izvērtēju, salieku pa plauktiņiem”.
Kaspars uzskata, ka zemes ierīkošanā darbs būs vienmēr - kādam jāiezīmē robežas, jāpārdala zeme, jāmēra. “Mērnieku laiki laikam jau nekad nebeigsies. Es redzu, ka šeit ir perspektīva, ka te var augt,” spriež Kaspars: “Es negribu izveidot lielu uzņēmumu, es gribu izveidot labu uzņēmumu, jo kvalitāte manā skatījumā ir galvenais, tāpēc darbu mums pietiek.”