Ivars Eidiņš, kurš sevi dēvē par Priekules Čībiņveci, ar NVA atbalstu komercdarbības uzsākšanai rada Čības stiprākās Latvijā un pasaulē. Ivars stāsta, ka čības darina un tirgo jau 29 gadus. “Es sāku ar to nodarboties, tiklīdz Padomju Savienība sabruka, kā atļāva darboties, tā es uzreiz sāku ar to čību šūšanu. Tad nekā nevarēja nopirkt, bet visai ģimenei noplīsa čības. Es esmu skroderis. Sieva teica, lai uzšuju čības pats bērniem. Uzšuvu bērniem, sievai, sev”, viņš atceras: ”Pēc tam skatos - nu jā, bet ja preces nav... Uzšuvu vēl un iznesu ārā pie veikala pārdot, 20 minūšu laikā viss, kas bija sašūts aizgāja. Amats bija rokā - sāku šūt vēl un vēl, tā tas aizgāja.”
Kādreiz čību meistars, tirgodamies gan lauku sētās, gan gadatirgos, visu Liepājas rajonu apbraukājis ar divriteni. Taču, gadiem ritot, radušās veselības problēmas, Ivars atklāj: “Es vairs nevarēju ar riteni, vēl apkrāvies ar čībām, pamīties. Naudas nav, aizgāju uz sociālo dienestu, iestājos bezdarbniekos. Nekas nemainījās, kādus trīs gadus laikam biju bezdarbnieks, bija programma ilgstošiem bezdarbniekiem.”
Taču tad pavērusies jauna iespēja – Priekulē noticis pasākums bezdarbniekiem, kura laikā Ivars uzzinājis par NVA piedāvāto atbalstu komercdarbības uzsākšanai. “Un es domāju - kāpēc gan nepieteikties? Man jau viss ir, es darbojos, problēma ir tikai tā, ka es nevaru tikt no mājām ārā un tirgot tās čības”, viņš stāsta: “Pieteicos, pastāstīju, ka vienkārši vajadzīgs kāds transportlīdzeklis, lai es varu tikt uz gadatirgiem. Uzrakstīju projektu, mani atbalstīja, ienāca naudiņa. Iegādājos mopēdauto, kas brauc ar 60km stundā, bet ir liels bagāžnieks, kur čības salikt. Par atlikušo naudu iztaisīju darbnīcā remontu, jo tā bija tādā stāvoklī, ka ziemā, ja uznāca lielāks sals strādāt nevarēja. Darbnīca tagad ir silta un kad jau es tiku uz riteņiem, tad jau es biju kungs, tad es varēju tirgot un viss bija kārtībā.”
Jauna transportlīdzekļa iegāde bijusi vislielākais ieguvums un veidojot 90% viņa biznesa veiksmes, atzīst uzņēmējs: “Palīdzība no projekta bija liela. Kā es tiku uz riteņiem, tiku vairāk cilvēkos, uz gadatirgiem, mani vairāk iepazina, pieauga klientu loks. Ja es tepat Priekulē būtu sēdējis, man, izņemot priekulniekus, citu klientu arī nebūtu. Pats galvenais ir tikt ārā no lauku apvidus, pilsētniekiem tas ir vieglāk, bet laukos tā ir problēma - ja tev transportlīdzeklis nav, tu neko nevari darīt, kāds bizness vēl.”
Idilli gan bojā Covid-19 pandēmija, tomēr Čībiņveci tas neuztraucot: “Vairāk pievērsos internetam, agrāk es no viņa tā kā pabaidījos drusku. Pa šo laiku, kamēr es darbojos, internets aizgāja. Kad vairāk sāku darboties, tad jau arī cilvēki vairāk mani iepazina, gan no gadatirgiem, gan caur internetu. Šodien es nespēju vienkārši sašūt tik daudz pirms Ziemassvētkiem - tas ir labākais laiks, visi dāvanas meklē. Es nesūdzos viss ir labi, vairs neesmu bezdarbnieks un nabags.”
Jaunus klientus atrast un viņu uzticību iemantot palīdzot augstā kvalitāte, stāsta meistars: “Mēs reklamējam “Čības stiprākās Latvijā”, jo viņas ilgi nesājas. Reklamējos daudz žurnālos, avīzēs - žurnālisti par mani interesējas, pat televīzijā sižets ir bijis. Vislabākā reklāma ir no mutes mutē - kaimiņi pasaka: “Tam vecim ir labas čības, tās var pirkt!” - tas aiziet labāk nekā kāda reklāma medijos vai sociālo tīklu reklāma. Cilvēks jau vairāk uzticas kaimiņam, tā tas ir.” Iespēja, ka klientiem pēc tik kvalitatīvu čību iegādes, jaunas nekad nevajadzēs, viņu nebiedējot: “Viens pats nevaru sašūt čības visai Latvijai, lai es kā censtos, klientu trūkums nebūs. Tagad, kad ir internets, es uz ārzemēm ar sūtu, bet visu pasauli apšūt - tur vajag fabriku.”
Taujāts par nākotnes plāniem uzņēmējs atzīst: “Man sākumā bija doma paņemt darbā kādus cilvēkus, jo pieprasījums ir lielāks, kā es viens pats spēju sašūt. Bet tagad nevar zināt, kas ar tiem kovidiem būs un kas būs ar jaunajiem likumiem, ka būs jāmaksā par darbinieku pilnais sociālais nodoklis. Es sāku domāt, vai maz tas ir vērts, varbūt apstāties tur, kur tu esi.”
Citiem, kas apsver iespēju pieteikties atbalstam komercdarbības uzsākšanai, viņš iesaka uzdrīkstēties un mēģināt: “Vienkārši cilvēkam ir jāsaprot un jājūt savi spēki, ko viņš var izdarīt un atrast tās bremzes, kas neļauj viņam attīstīties, neļauj darboties. Galvenais, lai cilvēks negrib sēdēt uz pabalstiem, lai pats grib izkulties ārā no tās situācijas, kurā tika iekšā. Kāpēc lūgt pabalstus - ir taču jāskatās, jāpadomā, kāpēc viņam neļaut nopelnīt.”
